Kultūrvēstures objekti.
Talsu Mācītājmuiža
Mācītājmuižā kādreiz dzīvojis Talsu luterāņu draudzes mācītājs, vijolnieks un komponista L. van Bēthovena draugs Karls Ferdinands Amenda (1771 - 1836) ar savu ģimeni. Viņa stāsts aizsākās Lipaiķu mācītājmuižā 1771. gada 4.oktobrī. 10 gadu vecumā zēns uzsāka skolas gaitas Jelgavas pilsētas skolā, turpināja mācības Pētera akadēmijā, kur studēja vācu valodu, matemātiku, ģeogrāfiju, vēsturi, filozofiju, dabas zinātnes un baznīcas vēsturi, apguva latīņu, grieķu, franču valodu un vijoļspēli. 1792. gadā K. F. Amenda aizceļoja uz Vāciju, lai studētu teoloģiju Jēnas universitātē. Pēc studiju beigšanas apceļoja Franciju un Šveici, muzicēja un pelnīja naudu ar privātstundām. 1798. gadā Amenda nonāca Vīnē, kur bija mājskolotājs nesen mirušā komponista V. A. Mocarta bērniem un iepazinās ar L. van Bēthovenu. Amenda kļuva par dižā komponista tuvu draugu, kuram vēlākajos gados pirmajam vēstulē L. van Bēthovens uzticēja savu noslēpumu par dzirdes pasliktināšanos. 1799. gada vasarā Amenda saņēma ziņu, ka viņam jāatgriežas Kurzemē un jāuzņemas rūpes par slimā brāļa ģimeni. 1802. gadā Amendu ordinēja par Talsu luterāņu draudzes mācītāju, kur viņš godprātīgi kalpoja līdz mūža galam. K.F. Amenda bija precējies ar Žaneti Benuā no Ženēvas, Šveices, un Dievs svētīja viņu laulību ar 13 bērniem. Kārlis Ferdinands Amenda nomira nervu drudzī 1836. gada 8. martā un tika apglabāts paša izvēlētā vietā Mācītājmuižas ezera dienvidaustrumu stāvkrastā. Šobrīd Mācītājmuiža ir Talsu evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes īpašums, un tajā izveidota K.F.Amendas piemiņas istaba.
Adrese: Mācītājmuiža, Laidzes pagasts, Talsu novads
Tel.: 63223135, 26208929 
[skatīt kartē]
 
Bijusī Talsu leprozorija
Latvijas Republikas teritorijā laikā no 1889.gada - 1937.gadam bijušas 6 leprozorijas. Tās skaitījušās kā patversmes lepras slimnieku ārstēšanai un izolācijai. Laikā no 1921.gadam līdz 1937.gadam likvidētas 6 patversmes atstājot tikai 1 – Talsu leprozoriju, kurā 1937.gadā ievietoti visi lepras slimnieki. Uz dibināšanas laiku 1896.gadā Talsu leprozorijā bija 24 slimnieki. Laikā no 1896.gada līdz 1937. gadam Talsu leprozorijā uzņemti 443 slimnieki, no kuriem miruši 289; daļa slimnieku atvaļināti, bet uz 1937.gada 1. janvāri paliek 68 slimnieki. Talsu leprozoriju cēlusi Kurzemes guberņas lepras apkarošanas biedrība 1886. gadā uz nopirktās lauku mājas zemes Laidzes pagasta Stūrīšos, piemērojot saimniecības ēkas leprozorija vajadzībām un izkārtojot 2 barakas 30 lepras slimnieku novietošanai. Ar 1896. gadu uzsākta leprozorijas darbība, uzņemot pirmā darbības gadā 24 slimniekus. 1917. un 1925. gadā izbūvēta vēl viena ēka lepras slimnieku izvietošanai un 1925. gadā lepras slimnieku skaits pieaudzis līdz 100. Laikā no 1935. – 1938. gadam izdarīta Talsu leprozorija paplašināšana un pārbūve. Uzceļot jaunu slimnīcas galveno ēku, administrācijas ēku, virtuvi, slimnieku pirti, baznīcu un sekcijas telpu. Leprozorijas paplašināts 200 slimnieku izvietošanai. Ir sava aptieka, laboratorija, Rtg kabinets, operāciju istaba un ambulance slimnieku pārsiešanai.
Pēc Latvijas PSR nodibināšanas 1940. gadā leprozoriju pielīdzina pārējo republiku leprozoriju stāvoklim, jo līdz tam leprozorijam bija patversmes statuss. 1928. gadā uz 90 lepras slimniekiem bija 1 ārsts, 1 feldšeris uz 1 slimnieku kopēja. Ārsts slimniekus apmeklēja 1 reizi nedēļā. 1938. gadā uz 154 slimniekiem bija 1 ārsts, 1 feldšeris, 2 medmāsas un 8 slimnieku kopējas. 1948. gadā uz 82 slimniekiem bija 7 ārsti, 18 medmāsas un 16 slimnieku kopējas. Sākot ar 1947. gadu lepras slimniekiem tiek veikts plašs epidemioloģiskais darbs, pārbaudot republikā atvaļinātos lepras slimniekus, to radus un tuviniekus. Sākot ar 1950. gadu slimnieku ārstēšanā pielieto importa speciālos līdzekļus. Sākot ar 1951. gada 13. oktobri leprozorijā darbu uzsāk mulāžu meistars KREICS. Viņa darbi izvietoti Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Talsu leprozoriju slēdza 2007.gadā, un tolaik uzskaitē bija 14 lepras slimnieki. Šobrīd inficētos pacientus uzrauga Latvijas Infektoloģijas centrs. Kopumā bijušā leprozorija teritorijā ir 20 dažādu ēku – gan saimniecības, gan dzīvojamās, tostarp baznīca. Kopš leprozorija izveides 1896.gadā, un līdz pat slēgšanai bijis vienīgais Baltijā. Pēc slimnīcas likvidācijas daudzas ēkas palika tukšas, dažās joprojām dzīvo cilvēki – gan bijušie leprozorija darbinieki, gan vienkārši pagasta iemītnieki. Vienā no galvenajām ēkām šobrīd darbojas Latvijas Sarkanā Krusta sociālās aprūpes centrs "Stūrīši".
[skatīt kartē]
 
Leprozorijas evaņģēliski luteriskā baznīca
Neliela leprozorija baznīca (celta 1936. – 1938. gadā, arhitekts Jūlija Biķis) padara slimnīcas apbūvi par unikālu būvju kompleksu mūsdienu Eiropas dziednīcu vidū. Baznīca celta tradicionālās, taču samazinātās formās neoklasicisma stilā. Tā ir kā garīguma akcents visā leprozorijas ēku grupā, un šo izjūtu radījuši arheoloģijas paņēmieni. Žaņa Sūniņa altārglezna “Kristus dziedina slimos” (1938) gan sižetiski, gan stilistiski iekļaujas šai vietā un ansamblī. Baznīcā iekārtots muzejs, kas ir mācību bāze medicīnas studentiem. Uzmanību saista spitālīgo seju vaska mulāžas, kas daiļrunīgāk par vārdiem raksturo šo cilvēku šausmīgo likteni un slimības izraisīto kroplības. Baznīcā atrodas Baltijā vienīgais balta marmora autopsija galds, kur sākas lepras slimnieku ceļš uz tuvējo kapsētu. Zvanu baznīcai 1938. gadā dāvina Liepājas drāšu fabrika. Uz tā ir uzraksts “Jēzus, mīļais Kungs, apžēlojies par mums!”
[skatīt kartē]

 
Sukturu kapi
Sukturu kapi atrodas terasveidīgā pakalnā. Apglabāts skolotājs, Talsu novada vēstures pētnieks Tics Dzintarkalns (Teodors Zandmanis); dzejnieks un rakstnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Aleksandrs Pelēcis; Valdemārpils Meža muzeja izveidotājs Jānis Metuzāls. Ceļa otrā pusē ebreju un fašisma teroru upuru kapi. Zaļo dižskabāržu birzs, kuru pirms simts gadiem dēstījis Nurmuižas barona Firksa dārznieks Millers.
[skatīt kartē]

Mūs atbalsta
atbalsta